Millera burāšanas skola
+371 22012776
info@miller-sailing-school.com
Sākums.
Katrai lietai ir savs sākums. Arī šai grāmatai. Šī grāmata ir sākta rakstīt 18. oktobrī 2001. gadā - Riodežaneiro. Tā ir mana vārda diena. Tieši tovakar mani komandas biedri ieteica man izlikt uz papīra savu burāšanas pieredzi. Gan to kas ir jau uzkrāta, gan to, kas radīsies šajā ceļojumā apkārt pasaulei. Galvenais, kas mani pārliecināja, bija tas, cik grūti man pašam pirms pārgājiena bija atrast nepieciešamo informāciju par vietām uz kurām mēs taisījāmies doties. Un arī iegūtās informācijas kvalitāte bija apšaubāma. Par to varēja pārliecināties nokļūstot šajās vietās. Daudzās vietās kaut kas bija strauji mainījies un informācija jau bija novecojusi. Bet par Patagoniju varēja iegūt tikai pavisam skopu informāciju, kas rezultātā izrādījās tik tālu no patiesības, ka nezinu, ko domāt par šādas informācijas sniedzējiem. Māris, kā Latvijas Zēģelēšanas savienības prezidents, piedāvāja rakstīt tādu, kā mācību grāmatu, kuru varētu izmantot jahtu vadītāju kursos. Jāsaka, ka mēs abi uzskatām, ka šis tas šai kursu programmā ir novecojis un dažām diezgan būtiskām lietām netiek pievērsta vajadzīgā uzmanība. Pēc neilgām pārdomām es tomēr izšķīros par ceļojuma aprakstu. Pirmkārt, pagaidām es nejūtos tik spēcīgs, lai uzrakstītu mācību grāmatu. Otrkārt, izdarīt to ceļojuma laikā ir grūti tādēļ, ka ceļojuma iespaidi traucē koncentrēties uz ko citu. Treškārt, mūsu ceļojums interesē diezgan daudz cilvēku Latvijā, kuri nebūt nav burātāji un arī gribētu uzzināt kaut ko par mūsu ceļojumu "no drošiem avotiem". Grāmatā diezgan daudz uzmanības ir pievērsts burāšanas metodēm, tehnikai un meteoroloģijai. Atsevišķi tiek sniegtas rekomendācijas jahtu sagatavošanai tāliem pārgājieniem cerībā, ka burāšana Latvijā atdzims un aizvien vairāk Latvijas jahtu dosies uz tālām ostām un interesantiem ūdeņiem. Beigās, pārlasot jau uzrakstīto, sapratu, ka nekāds piedzīvojumiem bagātais rakstu darbs nav iznācis. Tādēļ domāju, ka nav vērts drukāt tipogrāfijā šādu darbu tūkstošos eksemplāru un cerēt, ka tos varēs pārdot.
Grāmata neiznāca, bet iznāca ceļojuma piezīmes. Šīs piezīmes ir cik vien iespējams tuvu patiesībai tādēļ var arī interesēt tos, kuri būs jau lasījuši M. Gaiļa izdoto grāmatu, kurā šis tas ir nedaudz izskaistināts.
Šīs piezīmes 10 gadus ir glabājušās manā arhīvā un tagad, draugu mudināts, es nolēmu tās nopublicēt.(kursīvā - tagad veiktās izmaiņas tekstā)
Rolands Millers.
Starts.
Kā jau teicu, tad rakstīt izlēmu tikai Riodežaneiro. Tātad notikumi līdz tam tiks restaurēti pēc pierakstiem manā dienasgrāmatā. Un tas notiek Klusā okeāna plašumos ceļā uz Polinēziju. Izlēmu sākt ar starta brīdi Ķīpsalā. Pirms tam bija piemērotas jahtas meklējumi pusgada garumā. Tad bija darbs pie nopirktās jahtas sagatavošanas ceļojumam apkārt pasaulei. To, kā tas notika, daudzi redzēja savām acīm. Interesenti un līdzjutēji mūs šai posmā apmeklēja gandrīz katru dienu. Protams bija sponsoru meklēšana un ceļojuma finansiālais nodrošinājums, bet par to daudz kompetentāks ir Māris Gailis - mūsu ekspedīcijas vadītājs. Tātad Ķīpsala - 9. jūlijs 2001. gads. Jahta stāv pie steķa pretī Māra mājai. Uz Balasta dambja pulcējas pavadītāju simti. Valsts Prezidentes laba ceļa vēlējuma vārdi. Daži vārdi no sponsoru puses. Viss notiek stingri pēc scenārija, kurā diemžēl nebija atvēlēts ne mirklis mūsu pavecajām mātēm un mājās paliekošajām ģimenēm, kurām šie divi gadi iespējams būs daudz grūtāki, kā mums. Ne visi no viņiem sagaidīs mūs atgriežamies
Uz jahtas visi ir tā noinstruēti ievērot scenāriju, ka atlaiž galus nevis pēc manas, bet pēc krastā stāvošā Kušķa komandas. Esmu nostādīts fakta priekšā un man atliek tikai pieņemt šos spēles noteikumus. Tas gan nedaudz "uzsit asini" un tādēļ pavadošo jahtu kapteiņiem, kuri maisās kursā, nākas dzirdēt arī kādu vārdu svešvalodā. Līdz molu galiem esam jau savākušies un nomierinājušies. Lielais piedzīvojums ir sācies. Pirmais etaps mums ir gan tikai līdz Ventspilij, kura ir mūsu dzimtā osta (jahtas pieraksta osta). Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka, ka daudziem cilvēkiem pasaulē nebija svešs Ventspils vārds. Un tas bija patīkami. 11. jūlijā notiek mūsu izvadīšana no Ventspils. Jāatzīmē, ka tā bija daudz brīvāka, patīkamāka un cilvēciskāka, kā no Rīgas. Domāju, ka tas ir tādēļ, ka Ventspils ir tuvāk jūrai. Šejienieši labāk saprot mūsu pasākumu. Pa Baltijas jūru ir saņemts vētras brīdinājums, bet mums mūsu situācijā neatliek nekas cits, kā iet ārā jūrā. Protams turpmākajā ceļā mēs varēsim atļauties to nedarīt. Varbūt, ka vētra pirmajā dienā nemaz nebija slikti, jo tas it kā mobilizēja komandu un uzreiz visu nolika savās vietās. Arī Jānis ar Kasparu uzreiz saprata lietas nopietnību. Tā iespējams bija pirmā vētra viņu mūžā. Vētra protams bija no SW. Tas nozīmē - pretī. Arī es vēl nemāku šo jahtu vadīt vētrā. Nevaru atrast pareizo buru kombināciju Negribas arī uzreiz pārslogot komandu ar buru mainīšanu vētrā. Iedarbinām motoru un es nolemju doties pāri uz Gotlandi un pārlaist vētru. Pirmajā dienā saplēšam ari pirmo buru. Tas ir jaunais šoneris. Vētru pārlaižam Kathamarsvīkas līcī. Nākošā dienā dodamies tālāk. Tagad drīz iestājas bezvējš un mums atkal jāiet ar motoru. Velve sāk izdot gaudojošas skaņas pie zināmiem apgriezieniem. Tas mūs uztrauc, bet līdz nākamai ostai neko nevaram darīt. Varam tikai neforsēt ar motora apgriezieniem. Brīžam burājot, brīžam ejot ar motoru, sasniedzam Ķīles kanālu, vai pareizāk sakot Holtenavu - ostu pie ieejas kanālā. Šeit sākas jau pirmie remontdarbi. Nebiju gan gaidījis, ka tas notiks tik ātri. Tagad varu pateikt uzreiz, ka mūsu kļūdas šeit nebija, lai gan toreiz par to tika daudz diskutēts..
Kopā ar Oskaru pārkrāmējām velves atbalsta gultni. Mēs neesam tik spēcīgi mehānikā, kā mūsu bocmanis Aldis, kura pašreiz nav uz jahtas. Viņš mums pievienosies Gibraltārā. Mēs tikai secinām, ka gultnis ir patvaļīgi atskrūvējies. Nenoskaidrojot defekta iemeslu saskrūvējam atkal visu kopā. Vēlāk noskaidrosies, ka vainīga ir Krievijā ražoto gultņu sliktā kvalitāte. Līdz Gibraltāram mums viens gultnis izjuks pilnībā. Pēc pāris dienām dodamies tālāk. Mums priekšā pirmais vētru rags - Teksele. Gaidu tikšanos ar šo vētru stūri Holandē, kā ar vecu paziņu. Esmu gājis garām šai salai septiņas reizes. Tikai divas no tām bija bez vētras. Bet divas reizes es esmu atkāpies un meklējis patvērumu Den Helderā un Amsterdamā. Šī būs astotā reize. Izejot no Elbas ir flaute. Tā šeit vasarā ir ļoti bieža parādība. Vēlāk sāk pūst 5 - 6 balles stiprs N. Sākam jau runāt, ka šoreiz paskriesim garām Tekselei, kā ar vēja spārniem. 5 jūdzes pirms Tekseles raga vējš strauji caur W sagriežas uz S un turpina pūst 6 balles. No plkst.03.00 līdz 08.00, kad straume mums ir pretī, mēs pa ģenerālo kursu neesam pavirzījušies uz priekšu ne vienu jūdzi. Mēs visu laiku kreicējam pa vienu un to pašu paralēli. Ap pusdienas laiku vējš jau ir pieņēmies līdz 8 ballēm, bet nedaudz sāk griezties uz SW. Viena halze kļūst par velkošo un mēs sākam pārvietoties. Vakarā pretī Amsterdamai jau ir tikai 5 balles, bet no rīta pie Roterdamas jau ir absolūta flaute. Bet nepareizi ir secināt, ka vētra ir beigusies. Mēs esam izgājuši no tās ārā, jo laika ziņas vēsta, ka pie Tekseles vēl joprojām pūš 7 balles S. Laikam jau ne par velti šajos skarbajos ūdeņos ir radušies tādi jūrnieki, kā pasaules apbraucējs Ābels Janzons Tasmans un Horna raga atklājēji Villems Šūtens un Jakobs le Mairs. Mēs no šejienes arī, pēc vairāk kā trīs gadsimtiem, dodamies viņu pēdās.
22. jūlijā sasniedzam Zēbrigi. Parādās vājās vietas uz jahtas. Iepriekšējā vētrā nolūza viens deivids (ferma, kurā tiek pacelta piepūšamā laiva). Atkal remonts. Bet tas nav jāuzskata par kaut ko ārkārtēju. Nekad, ne uz viena kuģa, neviena komanda nav varējusi žēloties par garlaicību. It sevišķi uz buriniekiem. Zēbrigē mūs lieliski uzņem viens no sponsoriem, Latvijas firmas "Elbi" partneri "Truval". Jauki pavadījām vakaru un sarunājām nākošo tikšanos pēc 20 mēnešiem. Nākošā dienā paņemam degvielu, ūdeni un atkal ceļā. Angļu kanālu izgājām ar vājiem vējiem un devāmies pāri Biskajam. Cik man ir iznācis šķērsot Biskaja līci pavasarī un vasarā šeit ir lēni vēji no N vai NE. Šeit ir viena nianse. Ejot no Brestas uz Finisteres ragu Spānijā, mēs faktiski ejam garām Biskaja līcim pa Atlantijas okeānu. Visi bēdīgi slavenie Biskaja viļņi ir tiešām iekšā līcī, kur sākas seklumi. Iešana garām līcim izmetot vēl nelielu loku tālāk pa okeānu ir samērā droša. Vēji rudeņos arī ir spēcīgi, bet viļņi ir regulāri. Tātad dodamies uz vēl vienu vētru ragu - Finisteri. Spānijas glābšanas dienesta darbinieki Finisteres rajonu sauc par "miroņu krastu". Krastā okeāna viļņi sitas pret stāvām klintīm. Ja kuģis ir zaudējis vadību, tad izglābties šeit ir maz izredžu. Vienīgā cerība ir glābšanas dienests. Vētras raga reputācija apstiprinājās arī šoreiz. La Korunjā gājām iekšā jau pieaugot NE vētrai. Mēs paspējām ieiet ostā, bet arī šeit mūs trīs reizes nocēla no enkura un beigās mēs izlēmām iet uz pilsētas piestātni, kur pirms tam ne reizi nebijām stāvējuši. La Korunjā nostāvējām četras dienas, jo Jānim bija jāmontē pirmais TV raidījums. Izmēģinājām arī šos aparātus. Pirmo reizi negāja viegli, bet rezultāts ir apmierinošs. Apmeklējām arī koridu. Vienreiz dzīvē tas ir jāredz, bet otrreiz es diez vai vēl to skatīšos.
Tad sekoja ātrs burājums gar Portugāles un Spānijas krastiem. Ceļavējš pieturējās 7 - 8 ballu robežās vairākas dienas. Uzstādījām arī pagaidām diennaktī noietā attāluma rekordu - 150 jūdzes. Labi, ka varējām pamatā burāt, jo skaņas no vārpstas atbalsta gultņa bija diezgan atbaidošas. 8. augusta vakarā ienākam Queens Quay Marina, kur jūtos, kā mājās. Jau vairākus gadus pēc kārtas ir iznācis pa pāris reizēm apmeklēt šo jauko klubu. Arī kluba ofisā, kad Māris aiznes dokumentus, harbourmasters atzīmē, ka manu seju viņš jau šeit ir redzējis. Diemžēl stāvēšana šeit iznāk neparedzēti ilga. Atkal ir jāremontē vārpstas atbalsta gultnis. Šādus gultņus šeit dabūt ir diezgan grūti. Un vispār turpmākajā ceļā mēs bieži saskarsimies ar tādu lietu, ka dažādas rezerves daļas visvieglāk ir sagādāt Rīgā. Labi, ka pie mums lido Aldis. Viņš ved līdzi arī jaunus gultņus. Šoreiz ne Krievijas ražojumu. Jāremontē abi piekaramie laivu motori. Un protams vienmēr ir jāeļļo un jāhermetizē klājs. Iziet no Gibraltāra varam tikai 17. augustā. Tagad esam atkal savā īstajā sastāvā. Aldis ir atgriezies ierindā, bet mūsu rezervists Aigars ir atkal atgriezies Rīgā. Aigars protams arī ir ļoti labs komandas biedrs, bet tāda ir dzīve. Astoņi cilvēki mēs esam komandā un viens rezervists ir Rīgā gatavs kurā katrā brīdī doties uz jahtu. Tobrīd, protams, mēs domājām, ka Aigaru redzēsim atkal tikai Rīgā. Liktenis bija lēmis citādāk un Aigars pie mums ieradīsies Indijas okeānā, bet par to, kad pienāks laiks.
Esam arī pirmo reizi mūsu ceļojumā izmainījuši mūsu maršrutu. Es aprēķināju, ka, ja mēs ejam uz Tobago, tad mēs varam nesasniegt Horna ragu līdz Jaunajam gadam. Tātad atmetam Tobago un dodamies no Kaboverdes tieši uz Brazīliju, uz Recifi. Vēlāk izrādīsies, ka šis lēmums ir ļoti pareizs, jo ceļā no Kaboverdes uz Tobago mūs būtu ķēruši divi spēcīgi tropiskie cikloni. Jebkurš no viņiem varēja mūsu ceļojumu beigt neparedzēti ātri.
Valsts prezidentes atvadu vārdi
1.Etaps
Jahtas izvadīšana no Ventspils.
Dzenskrūves apskate Holtenavā
Jauks vakars Zēbrigē ar firmas "Truval" vadību.
2.Etaps
Pirma TV raidījuma montēšana La Coruna.
Gibraltārā, pirms lielā riņķa sākuma, 16. augustā 2001.g.
Laika ziņas.
Zināt pareizas laika ziņas ir puse no veiksmīga ceļojuma. Labāk ir ātri burāt ar 5 - 6 ballu ceļavēju, kā cīnīties ar 6 - 7 ballu pretvēju. Mazākām jahtām prognozes nezināšana var būt arī liktenīga. Arī šoreiz pie Tekseles pazuda 6m katamarāns ar diviem cilvēkiem.
Viens no meteoziņu avotiem ir VHF radio. Tam jau nu tagad būtu jābūt uz visām jahtām. Visapkārt Eiropai, katra osta raida vietējās laika ziņas. Izņēmums varbūt ir Latvija (Latvijā laika ziņas raida Rīgas osta uz 9. kanālu). Rācijai ir jābūt ieslēgtai pastāvīgi uz 16 kanālu. Ik pa pāris stundām patīkama sievietes balss jums pateiks, ka laika ziņas tiks raidītas pa darba kanālu. Dažās valstīs šos kanālus katru reizi nosauc, kā piemēram Lielbritānijā, Spānijā, Portugālē. Citās valstīs šie kanālu numuri ir jāmeklē grāmatā. "Admiralty list of radio signals" ir grāmata, kurai uz jahtas būtu jābūt, ja ir rācija. Nav liela nelaime, ja grāmata nav jauna. Radio kanālu numuri tiek mainīti ļoti reti. Šajā grāmatā ir iekšā visas pasaules ostas un kanāli uz kuriem šīs ostas raida. Bet ir viena nelaime. Daudzas valstis ostu laika ziņas raida tikai nacionālajā valodā, piemēram Francija, Spānija, Itālija. Vētras brīdinājumi gan vienmēr tiek dublēti arī angļu valodā.
Klausīties rāciju ir jākļūst par pieradumu. Nevar darīt tā, ka man tagad neko nevajag, es slēgšu rāciju ārā, lai naktī var gulēt. Bet varbūt kādam vajag palīdzību no manis. Šeit es vienmēr saku, ka iedomājies sevi uz grimstošas jahtas, kurai garām iet kuģis ar izslēgtu rāciju. Patagonijā tas ir pats par sevi saprotams, ka ar garāmejošu jahtu parunājas pa rāciju un apjautājas vai viss ir kārtībā. Mūsu burātāji vispār pagaidām pret rācijām izturas visai dīvaini. Esmu novērojis divas galējības - vai nu nerunā nemaz, vai arī lieto pilnīgi lieki. Acīmredzot tas ir saistīts ar to, ka Latvijā burātājiem netiek prasīts radio operatora sertifikāts un tas nozīmē, ka kapteiņiem trūkst zināšanu par UĪV sakariem.
Atgriežamies pie laika ziņām. Pa rāciju laika ziņas vienmēr var nogulēt, vai arī kaut ko nesadzirdēt. Tādēļ labāks ir tāds aparāts, kā NAVTEX. Tas ir mazs aparātiņš, kurš uztver 518kHz diapazonā raidītās laika ziņas un izdrukā tās uz termopapira lentas. Šīs ziņas vienmēr ir angļu valodā. Izdrukātu ziņu var paņemt un mierīgi iztulkot. To var ielīmēt kuģa žurnālā un tad tās vienmēr būs acu priekšā. Šo aparātu var saslēgt ar GPS un tad tas pats automātiski uztvers tuvāko staciju. 518kHz diapazonā ziņas raida visa Eiropa, ASV un Austrālija, kā arī daļa Āfrikas un Latīņamerikas valstu. Staciju saraksts ir tajā pašā "Admiralty list of radio signals". Stacijas uztveršanas attālums ir no 200 līdz 600 jūdzēm. Ziņas tiek raidītas divas reizes diennaktī.
Interesants variants ir tiem, kuriem ir SSB rācija un dators. Tos var saslēgt kopā caur speciālu modemu un tad no 518kHz uz datora var iegūt arī METEOFAXa informāciju. Protams METEOFAXu var iegādāties, kā atsevišķu aparātu, izdrukātās kartes kvalitāte ir atkarīga no radio traucējumiem un diezgan bieži ir sliktas kvalitātes. Caur datoru šo karti var iegūt daudz kvalitatīvāku. Nu un augstākā klase pagaidām protams ir Inmarsat - C. Tas ļauj ne tikai saņemt laika ziņas pa visu pasauli, bet arī raidīt avārijas signālus un sazināties ar krastu e-mailu un teleksu veidā Tas ir dārgs aparāts un varbūt ir nepieciešams tikai šķērsojot okeānus. Šeit vēl tiek raidīta arī speciāla informācija par tropisko ciklonu veidošanos un to ceļiem, kā arī par visiem pirātu uzbrukumiem kuģiem un jahtām.
Vēl nedaudz par laika ziņu avotiem. Tagad visur jau ir tāda lieta, kā interneta kafejnīcas. Ļoti labas laika ziņas par Eiropu var uzzināt lapā www.euroseek.com. Rakstu to tādēļ, ka tieši ostās NAVTEX strādā ļoti slikti, jo ir lieli traucējumi. Un ja iznāk stāvēt pilsētas piestātnē, tad vistuvāk būs noteikti interneta kafejnīca. Augšminētajā lapā var aplūkot precīzu prognozi turpmākajām trim dienām uz priekšu.
Tātad dodamies tālāk un atkal esam Gibraltāra šaurumā. Tā ir vieta, ko ir vērts pieminēt. Augsto krastu dēļ. Gibraltāra šaurumā vējš pūš tikai divos virzienos no E vai W. Vēja ātrums parasti ir 5 balles, bet 7 vai 8 arī nav nekāds retums. Bezvējš ir īsu brīdi, kad mainās vēja virziens (parasti vakarā). Gibraltārā ir arī paisuma - bēguma straumes. Nereti gadās, kad summējas abi faktori - vējš un straume ir pretī - tad tas jahtai ir nepārvarams šķērslis. Nākot ārā pa vējam un pa straumei mēs varējām redzēt, kā pretējā virzienā ejošās jahtas stājas uz enkura līcī pirms Tarifas raga.
Tālāk uz Madeiru un līdz Zaļā Raga salām viss ir ļoti vienkārši. Mērens vējš no NE ceturtdaļas. Šinī rajonā neviens nejautā: - kāds rīt būs laiks?
3. Etaps
Madeiras galvaspilsētas Funšalas jahtklubs ir iezīmēts visās kartēs, tādēļ mēs domājām, ka šeit mūs sagaidīs normāls servisa līmenis un nebūs problēmu ar stāvēšanu. Pirmās nelabās aizdomas man radās, kad redzēju pirms kluba, reidā uz enkuriem, kādas sešas jahtas ar ārzemju karogiem. Devos tomēr uz ieeju klubā. Pirms ieejas klubā, uz mola iznāca kluba dežurants un ar zīmēm rādīja, lai mēs griežamies riņķī un ejam enkuroties reidā.
Enkurvieta šeit ir ostas iekšējā baseinā, šaurā joslā tuvu krastam, lai netraucētu lielajiem kuģiem apgriezties pie piestātnes. Enkurvieta nav aizsargāta pret S - SE vējiem. Šie vēji šeit ir reti, bet izslēgt šādu varbūtību nevar. Grunts šeit tur labi, bet aiz muguras līdz krastam paliek tikai 100 metri. Ar gumijas laiviņu dodamies uz jahtklubu. Mums paveras šāda dīvaina aina. Klubs ir stāvgrūdām pārblīvēts ar jahtām. Jahtas daudzās vietās stāv trijos korpusos. Tās visas ir vietējās jahtas. Uz daudzām cilvēki dzīvo pastāvīgi. Un galvenais, liekas , ka gandrīz 70% no šīm jahtām nekad neizkustas no savas vietas. Labi , ka mēs tikām brīdināti laicīgi, jo ieejot šai biezumā, praktiski nav vairs vietas kur apgriezties. Šeit var dabūt ūdeni un degvielu. Degvielas steķis atrodas tieši starp kluba molu galiem, sašaurinot ieeju klubā. Domājams, ka jahtu skaitam klubā pieaugot, steķis tika izspiests no kluba akvatorija. Iekšā klubā steķis būtu absolūti nepieejams. Klāt pie steķa ir jāiet ar ahteri, jo apgriezties šai vietā nav iespējams. Pie degvielas steķa var dabūt arī ūdeni. Ūdens ir par brīvu. Degvielas cena nav zema - 0,57 USD/l. Klubam praktiski nav nekādu ēku, izņemot dežuranta būdiņu uz mola gala. Dežurants nodarbojas arī ar degvielas tirgošanu. Teritoriju pie jahtu baseina aizņem divi palieli restorāni. Blakus vienam restorānam atrodas kluba dušas telpas, kuras noteikti nav vērts apmeklēt. Tās ir samērā nolaistas, un silto ūdeni laikam nav redzējušas nekad. Atslēgu no dušām var saņemt pie kluba dežuranta un par to nav nekas jāmaksā. Tātad Funšalas jahtklubs iebraucējam ir noderīgs tikai, lai piesietu gumijas laiviņu un lai uzpildītu degvielu un ūdeni. Pilsētas plānos ir paredzēta jauna un liela jahtkluba celtniecība, bet tie pagaidām ir tikai plāni.
Funšalas osta
Zaļā Raga salas jau atrodas vietā, kur sāk veidoties tropiskie cikloni. Mēs ienākam Zaļā Raga salu galvaspilsētā Praiā 7. septembrī, kas ir pats tropisko ciklonu sezonas vidus. Jau šīs pašas dienas prognozē ir teikts, ka pāri salām iet tropiskais vilnis ar ātrumu 20 mezgli. Pie sevis domāju, vai tiešām trāpīs? Pēc pusdienas vējš no NE sāk griezties uz S. Praiā tas ir ļoti nepatīkami, jo ostas līcītis ir sekls un pilnīgi atvērts uz dienvidiem. No okeāna puses sāk tuvoties melns mākonis ar izteikti taisnu apakšmalu. Skats ir ļoti nepatīkams, bet darīt neko vairs nevar. Tad nāk spēja vēja brāzma ar lietu. Vēja ātrums sasniedz 47 mezglus. Enkurs sāk slīdēt. Aiz muguras atrodas netīra pludmale, kurā jau mētājas daži vraki un kur tagad veļas lielas bangas. Piestartēju motoru, lai palīdzētu enkuram. Visa komanda stāv zem lietus man blakus kokpitā. Gaidām. Vējš lēnām atlaiž. Pēc pusstundas jau ir vairs tikai 20 mezgli un arī virziens sāk iet atpakaļ uz E. Enkurs ir paslīdējis, kādus 100m. Tagad jahta sāk griezties sāniski pret vilni un sākas tāda šūpošanās, ka nav iespējams nostāvēt, bet var tikai sēdēt turoties ar abām rokām. Pēc divām dienām no šī tropiskā viļņa izveidojās tropiskais ciklons EIRINA ar vēja ātrumu centrā līdz 120 mezgliem. Vēl nedaudz par Praias ostu. No austrumu puses ieeju līci nedaudz sašaurina 300m garš mols, kura iekšpusē piestāj kravas kuģi. Līča austrumu krastā ir izrakts neliels baseins zvejas kuģiem, bet tas ir pilnīgi piepildīts. Piedevām vēl šai baseinā ienāk vietējais prāmis. Vislabākā enkurvieta ir 7m dziļumā, pretī ieejai zvejas ostā.
Līcī visu laiku nāk iekšā okeāna vilnis, tādēļ stāvēšana uz enkura ir samērā nemierīga, bet stāvēšana pie krasta - neiespējama. Galīgas nepieciešamības gadījumā šeit var uzņemt degvielu un ūdeni. Degvielu pasūta pilsētas degvielas uzpildes stacijā, bet ūdeni ostā. Abi šķidrumi tiek pievesti ar autocisternām. Krastā vajag doties tikai tad, kad cisterna jau ir piebraukusi, lai pēc iespējas īsu brīdi būtu jāpavada pie betona piestātnes, pie kuras līmenis cilājas par vienu metru no okeāna viļņiem, kas nāk iekšā ostā. Bortā ir jāizkar visi iespējamie fenderi un tiem priekšā horizontāli ir jāpiesien dēlis. Citādi fenderi plīst, kā gaisa baloni, rīvējoties gar rupjo betona piestātni ar armatūras galiem. Mēs "Mildu" turējām septiņi cilvēki, kamēr astotais lēja degvielu. Arī tad mums neizdevās izvairīties no dažiem, visai smagiem, kontaktiem ar krastmalu. Degviela maksā 0,32 USD/l. Ūdeni mēs nesagaidījām, jo viļņi kļuva aizvien lielāki, un mēs atgājām no krasta. Pārtikas iegāde pilsētā arī ir ļoti grūts uzdevums. Pārsvarā veikalos šeit ir dabūjami tikai konservi. Svaigas gaļas praktiski nav. Maize un beramās preces stipri ož pēc naftalīna un ne visi viņas var ieēst. Jahtas remonta iespējas ostā nav nekādas. Arī Džeimss Kuks iegriezdamies šeit pirms sava otrā pasaules ceļojuma, lai nopirktu svaigu pārtiku, atzina, ka to šeit izdarīt ir ļoti grūti. Kā redzams šeit nekas nav mainījies jau 250 gadus. Un es domāju, ka tik drīz arī nemainīsies. Es uzskatu, ka šī osta galīgi nav apmeklēšanas vērta. Sevišķi lietus sezonas laikā, no septembra līdz decembrim, kad ir iespējami spēcīgi vēji no dienvidu puses. Pārlasot iepriekšējās prognozes secināju, ka tropisko viļņu veidošanās intervāls ir apmēram piecas dienas. Tā kā šis vilnis gāja pāri mūsu ierašanās dienā, tad varēja cerēt, ka turpmākās četras dienas būs mierīgas. Tā arī bija. Vējš sagriezās atpakaļ uz NE un nepārsniedza 15 mezglus. Piektajā dienā, kad mēs jau taisījāmies atstāt šo ostu, vējš atkal sāka griezties uz E un prognozē varēja lasīt, ka tuvojas nākošais tropiskais vilnis. Ātrāk prom atklātā okeānā. Ne katrs tropiskais vilnis pārvēršas tropiskajā ciklonā. Bet šoreiz arī nākošais vilnis radīja ciklonu FELIX, kurš bija vēl niknāks par iepriekšējo. Mēs esam tikuši no ciklonu joslas ārā un ejam uz "zirga platumiem". Šo lēno vēju joslu tā nosauca jau spāņu konkistadori. Kuģi, ceļā uz Ameriku, šeit iestrēga uz ilgu laiku. Zirgiem beidzās barība un tie nobeidzās, vai arī tos nācās nokaut un noēst, lai izdzīvotu cilvēki. ITCZ (Intertropical Convergence Zone) ir apmēram 5 platuma grādus plata josla, kas vasarā biežāk atrodas ekvatoram ziemeļu pusē. Samērā precīza ITCZ atrašanās vieta tiek dota laika ziņās. No sākuma vēl pūš lēns NE, tad vēl lēnāks E un sākot no 70 ziemeļu platuma grāda sākas bezvējš. Iedarbinām motoru. Amerikas krastus protams sasniegt ar motoru nevaram, bet ITCZ pārvarēt vajadzētu spēt. Drīz sāk pūst lēns dienvidu vējš, kas mums galīgi neder. Mūsu plāns ir sasniegt Brazīlijas krastus uz dienvidiem no Cabo Branco zemesraga. Ekvatoriālā straume atsitoties pret šo ragu sadalās Brazīlijas straumē, kas plūst uz SW un Gvajānas straumē, kas ar lielu ātrumu plūst uz NW. Gvajānas straumes ātrums sasniedz 3 - 4 mezglus un cīnīties ar to mums būtu ļoti grūti. Tādēļ mums ir jāsasniedz Brazīlijas straume, kas mūs nesīs tālāk uz dienvidiem. Cīnāmies ar burām un motoru, lai tiktu pāri ekvatoram. Tur jau ir jāsākas pasātam. Pasāts sākās jau uz 10 ziemeļu platuma. Degviela bija palikusi vēl divām dienām. Atsākam burāt, bet beidzas laika ziņas. No Latvijas kuģniecības uzzinu, ka Brazīlijā laika ziņas ir kodētas un tās var saņemt par atsevišķu samaksu. Par cik laiks Brazīlijā ir stabils, tad nolemju prognozi nepasūtīt. Ekvatoru mēs šķērsojām 21. septembrī. Uz četrām stundām no ziemeļu puslodes vasaras nokļuvām dienvidu puslodes ziemā un tad mums atkal sākās pavasaris. Savu plānu realizējām. Brazīliju sasniedzām starp Cabo Branco un Recifi, kas ir mūsu pirmā osta Brazīlijā. Šeit laika apstākļi tiešām ir vienkārši un stabili. Pūš E ceturtdaļas vēji ar ātrumu no 10 - 18 mezgliem.
Atlantija.
Tagad pabeigšu aprakstīt ar kādiem laika apstākļiem mums nācās saskarties Atlantijā un tad sīkšk atgriezīšos pie ostu apraksta. Pirms Riodežaneiro mēs piedzīvojām vienu īpatnēju lietu. Ūdens temperatūra šeit ir +26C un straumes ātrums 1,2 mezgli. Rio atrodas Katarinas līcī, kas sākas pie Cabo Frio. Šeit vajadzētu pastiprināties straumei un tādēļ tai pievērsu īpašu uzmanību. Kļuva vēss, bet straume pazuda vispār. Izmērījām ūdens temperatūru un tā bija pārsteidzoša +15C. Šeit aiz raga bija nostājusies liela auksta ūdens masa, kura stiepās 120 jūdžu garumā. Pirms Rio bija izveidojušies izteikti biezi miglas mākoņi, jo krastā bija +29C. Savukārt ieejot pašā Guanabaras līcī, kur atrodas Rio, ūdens atkal bija +24C un migla palika aiz muguras okeānā. 200 jūdzes no Rio līdz Santosai mēs nogājām absolūtā flautē. Visu laiku lija. Santosa atrodas ļoti mierīgā vietā. Stipri vēji šeit ir retums. Interesanti, ka atmosfēras spiediens šeit reizēm mainās ļoti strauji, bet tas neizsauc stiprus vējus. Spiediens krīt ar ātrumu 1 hPa stundā, bet ārā ir lēns vējš un līņā sīks lietutiņš. Sliktākais laiks šeit ir septembrī un oktobrī. Tad reizēm okeānā ir vētras. Santosā vēji nav stipri, bet vētra okeānā izsauc ūdens līmeņa celšanos un krastā nāk lieli viļņi. Tādās reizēs šeit applūst visa pludmale un dažreiz arī iela, kas iet gar pludmali. Nelīdz ap pludmales kafejnīcām apliktie smilšu maisi. Viena otra kafejnīca tad aizpeld okeānā. Sliktākais laiks šeit ir tālāk uz dienvidiem pie Rio Grandes un La Platas upes grīvā. Kāds zvejas kuģa kapteinis man stāstīja, kā pārdzīvojis 12 ballu stipru vētru pie Rio Grandes, kas ilgusi trīs dienas. Pie šādiem laika apstākļiem Rio Grandes ostā ieiet nevar un tādēļ vētra ir jāpārlaiž okeānā. No kuģa klāja tika noslaucīts absolūti viss. Stūres mājai bija izsisti lielākā daļa logu, bet zvejnieki izturēja. Viņus vadīja kapteinis Haraldo Zariņš. Mēs 24.11. esam praktiski šķērsojuši Santa Katarinas līci, kas šeit tiek saukts par Brazīlijas Biskaju. Un tikko, kā es gribēju rakstīt, ka mums ir paveicies šķērsot šo līci pilnīgā bezvējā, kad strauji sāk celties spiediens un arī vējš 10 minūšu laikā pieņemas līdz 24 mezgliem. Man bija tāda sajūta, ka tā nebūs īslaicīga parādība. Pacēlām vētras buras. Pret rītu vējš jau bija pieņēmies līdz 33 - 37 mezgliem. Pēcpusdienā vējš nedaudz palēninājās, bet faktiski tāda gandrīz vētra turpinājās vēl vienu dienu. Tā lūk arī mēs netikām garām Santa Katarinai bez vētras. Vētra galīgi beidzās ar sešas stundas ilgu pamatīgu lietu. Atslābums turpinājās līdz pusnaktij. Tad atkal nāca virsū pamatīgs negaiss. Norāvām visas buras, bet nekas nenotika. Vējš pat pierima. Atkal sāka līt spēcīgs lietus. Šoreiz lietus beidzās ar spēcīgu vēju, kas sasniedza 40 mezglus. Tad vējš izmainīja virzienu par 180 un beidzot sāka pierimt. Nezinot vietējos apstākļus, tikai pēc barometra ir grūti spriest, kāds būs laiks. Bet vecais zvejnieks Haraldo Zariņš teica vienkārši:- tur jau vienmēr pūš. Acīmredzot šī vieta ir līdzīga Tekselei Ziemeļjūrā. Šeit nevar sagaidīt labu laiku, no šīs vietas ir vienkārši jāaiziet. Un jo tālāk mēs ejam uz dienvidiem, jo vairāk mums būs šādu rajonu. Rio de la Platas grīva ir slavena ar saviem negantajiem "sudestados" un "pamperos". Iepriekšējā vētra ir diezgan klasisks "sudestados", kad pāri siltajiem ūdeņiem iet ciklona aukstā fronte. Un nepaiet ne divas dienas, kad mums nākas piedzīvot arī "pamperos". Steidzos pāri La Platas grīvai piepalīdzot ar motoru, jo gribas sasniegt stabilākus laika apstākļus un Mar del Platas ostu. La Platas grīva ir platākā upes grīva pasaulē un sasniedz 112 jūdzes. Upe platāka par Rīgas jūras līci. Esam jau gandrīz pāri. Pūš lēns ziemeļu vējš. Dienvidos parādās lietus mākonis, kuram es nepievēršu nekādu uzmanību, jo viņš galīgi neizskatās draudīgs. Tomēr pietuvojoties pašai mākoņa malai es nolemju sarullēt foku. Pēkšņi tuvojas balta saputota ūdens josla. Raujam nost visas buras. Blakus jahtai izaug virpuļviesuļa stabs. Gandrīz paspējam, bet šonerim tiek norauti trīs augšējie glaideri. Dienvidu vēja ātrums momentāni sasniedz 30 mezglu ātrumu. Vēlāk nakts gaitā vējš pieauga līdz 42 mezgliem. Tas bija klasisks "pamperos". Mums palaimējās, ka tas šoreiz bija mazs un samērā ātri beidzās. Pirmā "pamperos" fāze, kas sākas ar spēju dienvidu vēju, kas nomaina vāju ziemeļu vēju, saucas "suicio". Vēja ātrums šeit var sasniegt pat 70 mezglus. Tad vējš sāk griezties uz SE un debesis sāk skaidroties. Var likties, ka viss ir ātri beidzies, bet īstenībā sākas tikai "pamperos" otrā fāze "limpio". Un šī fāze ar 7 - 8 ballu vēju var ilgt vairākas dienas. Šiem rajoniem iet pāri apmēram 20 "pamperosi" gadā. Mums laimējās, jo vasarā šīs vētras ir īsākas, bet nežēlīgākas. Mūsējā bija ar vidēju vēja stiprumu un ilga tikai 20 stundas.
Pēc Mar del Platas mēs ieiesim jau "rēcošajos četrdesmitajos". Bet pirms tam mums ir jāšķērso Bahia Blanca, kas ir šejienes ciklonu virtuve. Šeit, tāpat, kā ziemeļos Ņufaundlendas sēklī, veidojas cikloni, kuri vēlāk dosies pa četrdesmitajiem platuma grādiem pieņemoties spēkā. Es sāku novērot ilgstošu spiediena krišanos. Kā tas bieži ir Argentīnā, tad laika prognoze nav tieši tad, kad laiks mainās. Vēlāk mēs saņemsim jau apstiprinājumu notiekošajiem procesiem. Vai tiešām mēs būtu trāpījuši uz jauna ciklona veidošanos? Kā vēlāk apstiprināja prognoze, tad tieši tā tas arī bija. Spiediens turpināja kristies visu dienu. Vakarā kursā parādījās liels negaisa mākonis. Pieejot tuvāk izrādījās, ka tur ir pat trīs negaisi. Ievērojot visu piesardzību ejam iekšā negaisā. Spiediens bija sasniedzis savu minimālo līmeni 1002 hPa un sāka lēkāt nelielā diapazonā. Iestājās bezvējš. Vairākas stundas ilga spēcīga zibeņošana. Iespaids tāds, ka mūsu jahtu fotogrāfē simts fotokorespondentu. Tumsa nebija nevienu brīdi. Reizēm uzlija neliels lietus ar lāsēm zirņa lielumā. Ar saullēktu tas viss beidzās un iestājās patīkams rīts. Bet tas bija tiešām klusums pirms vētras. Ciklons sāka savu ceļu uz austrumiem. Tā, kā mēs atradāmies ciklona pašā centrā, tad dabūjām izbaudīt visus ciklona aizmugures "jaukumus". Ap desmitiem sākās spēcīga vētra, kura pēc pusdienām sasniedza 10 ballu stiprumu. Spiediens šai laikā pacēlās no 1002 līdz 1023 hPa. Vējš sāka pierimt tikai ap deviņiem vakarā.
Praia.
Tgad ir pienācis laiks uzrakstīt par apgabalu, kurš interesē katru burātāju. Etaps no Puerto Madryn līdz Ušuaijai ir ceļš no "rēcošajiem četrdesmitajiem" uz "svilpojošajiem piecdesmitajiem". Apgabals, kurš iedveš bijību katram jūrniekam. Uzreiz nolemjam šoneri ierēvēt un vaļā nerēvēt visu šo etapu. Tāpat arī foku nekad nerullēt vaļā līdz galam. No Madrynas startējam ar 5 ballu ceļavēju. Nākošā dienā uz sešām stundām pūš 6 balles pretvējš un tad naktī atkal flaute. Pēc tam divas dienas bez vēja. Ejam ar motoru. Esam sasnieguši jau 500S. Atmosfēras spiediens tāds kā uz ekvatora - 1023hPa. Vai tiešām tā var noiet līdz pašam Dienvidamerikas galam? Man vēl vajag divas dienas laba laika. Tad spiediens sāk krist. Tas krīt aizvien zemāk un zemāk. Vējš no ziemeļiem sāk pieņemties spēkā. No sākuma 6 - 7 balles. Vakarā jau 9 balles. Sasniedzam rekordātrumus - 12,5 mezgli. Bet spiediens jau turpina kristies divpadsmit stundas bez pārtraukuma. Cilvēku, kurš kaut ko saprot no meteoroloģijas, sāk pārņemt depresija, jo kā zināms tad spiediens parasti ceļas ar lielāku vēju, nekā krītas. Vakarā jau 1000hPa. Prognozes nav. Vējš 10 balles. Divos naktī pie spiediena 990hPa, spiediens uz laiku sāk strauji celties. Atnāk lietus mākonis zem kura vējš ar ātrumu 40 mezgli strauji apmetas par 1800. Noraujam visas buras. Liekas, ka viss vesels. Ejam ar motoru, jo vējš nepārtraukti griežas uz riņķi. Divu stundu laikā tas veic divus pilnus riņķus un nedaudz pierimst. Spiediens atkal atsācis savu gaitu uz leju. Visiem sāp galvas. Nākošā dienā ap pusdienas laiku spiediens sasniedz 982hPa. 24 stundu laikā tas ir nokrities par 41hPa. Tādu bildi uz barogrāfa reti gadās redzēt. Bet vējš ir pielūzis. Beidzot saņemam prognozi, ka būs vētra. No rīta tiešām 8 balles SW. Mums priekšā Le Maira šaurums, kas slavens ar saviem stāvviļņiem, ja vēja un straumes virziens nesakrīt. Pret straumi, kuras ātrums var sasniegt 8 mezglus, mēs šeit cauri iziet nevaram. Pa straumei pretī pūš vējš kurš rada viļņus. Tas manī rada bažas un es jau sāku pārdomāt dažādus rezerves variantus. Tuvojoties šaurumam vējš sāk lūzt. Kad pusvienpadsmitos esmu līdz ar paisuma straumes sākumu, pie ieejas šaurumā, vēja ātrums ir vairs tikai 4 balles. Veiksmīgi izejam cauri šaurumam un otrā pusē mūs, kā balva sagaida gluds okeāns un bezvējš. Ejam ar motoru. Varam nedaudz izžāvēties un atpūsties. Rīt jau būsim pasaules malā - Ušuaijā.
No savas nelielās pieredzes šajos platuma grādos esmu izdarījis sekojošus secinājumus. Diennaktī, neatkarīgi no meteoroloģiskā procesa, lielākais vēja ātrums ir no plkst.12 līdz 16 pēc vietējā laika. Mazākais vēja ātrums ir no 00 līdz 04. Praktiski no jebkura mākoņu formējuma ir jāgaida strauja vēja virziena un stipruma maiņa. Ņemot vērā vēja stipruma maiņu diennaktī, vētra šeit neilgst ilgāk par 12 stundām. Tas neizslēdz iespēju, ka no rīta vētra atsākas no jauna (vai arī sākas nākošā vētra). Vēja virziens gandrīz vienmēr mainās pret pulksteni. Šeit starp citu neder teiciens pret vai pa saulei, jo saule iet uz pretējo pusi. Ļoti zems atmosfēras spiediens ne vienmēr nozīmē stipru vētru, bet jebkura strauja spiediena maiņa nozīmē vēja pastiprināšanos. Un vēl viens cilvēciskais faktors. Ja nav prognozes, tad arī meteorologi nezina kāds rīt būs laiks
Atgriežamies pie ostu aprakstiem.
Recife ir mūsu pirmā osta Brazīlijā. Tātad šeit mums viss ir jauns un nepazīstams. Iepriekšējā informācija vēsta, ka šī ir viena no lielākajām Brazīlijas ostām. Ieeja ostā ir vienkārša. Osta ir izveidota rifu pārvēršot par molu. Lagūna starp rifu un krastu arī ir ostas akvatorija. Vienā līnijā gar krastu arī ir izvietotas kādas 10 kuģu piestātnes. Osta nav lielāka par mūsu Liepāju. Skats uz ostas ēkām ir pavisam bēdīgs. Ja ostā nestāvētu kuģi, es drīzāk teiktu, ka viņa ir pamesta. Nākot iekšā, pāri molam mēs redzam mastus. Tātad šeit ir jahtklubs. Ostā iekšā mēs ieraugām, ka kādas 10 jahtas stāv uz enkurbojām ostas tālākajā galā. Mums pretī izairē viens vīrs un piedāvā vietu pie bojas, kuru mēs arī pieņemam. Mūs gan pārņem neliela vilšanās sajūta, jo mēs klubā neesam stāvējuši kopš Gibraltāra. Komandai, stāvēšana uz enkura, nesniedz vajadzīgo relaksāciju. Tādēļ esam noilgojušies pēc krasta. Tālumā vēl ir redzami masti jahtklubā, bet ceļu uz turieni mums aizšķērso smilšu sēre ar nelielu grāvi gar labo malu. Desants ar piepūšamo laivu dodas uz tālumā redzamo klubu. Vīri atgriežas ar alu un labām ziņām. Plkst. 13 būs paisums un tad pie mums ieradīsies locis no kluba un ievedīs mūs klubā. Bet mēs vēl nepazīstam Brazīliju. Plkst. 12.45 mēs jau sākam uztraukties, jo loča vēl nav un mums šodien ir vajadzīgs pats augstākais līmenis. Atkal laiva dodas uz klubu. Pēc pusstundas es binoklī redzu, ka no kluba izbrauc divas laivas - viena mūsēja un otra acīmredzot loča laiva. Klubā vienkārši bija piemirsuši, ka mēs šeit gaidām. Ejam iekšā sekojot 5 m. attālumā aiz loča laivas. Līmenis sāk jau kristies un reizēm zem ķīļa nepaliek nekā. Bet grunts šeit ir mīksta un mēs pēc pusstundas laimīgi iestumjamies klubā. Ķluba akvatorija ir tik maza, ka man nekas cits neatliek, kā palikt stāvam vidū un gaidīt, kur mums ierādīs stāvvietu. Es gan īsti neredzu, kur tas varētu būt. Labi, ka nav vēja. Jahtas šeit stāv ar foru starp pāļiem un ar ahteri krastā. Mūs vienkārši sagriež šķērsām un noliek ar bortu pie pāļiem, aizšķērsojot četrām vietējām motorjahtām izeju no savas stāvvietas. Kad līmenis nokritās, tad mēs pamatīgi iesēdāmies mīkstajā gruntī un pat gribēdami nevarējām izlaist ārā mūsu iesprostotās jahtas. Starp citu trīs no šīm jahtām vēlāk gāja ārā un atgriezās veikli manevrējot mums apkārt un neizsakot nevienu pārmetuma vārdu. Recifes jahtklubs Krastā gan mums nācās ceļot ar laiviņu, bet tas nekas, jo jahta tomēr stāvēja pie pāļiem un mēs varējām to mierīgi atstāt. Šis klubs mūs patīkami pārsteidza ar savu servisu. Šeit bija plašas kluba telpas ar lielu televizoru un ērtiem klubkrēsliem. Bija restorāns ar terasi no kuras varēja skatīties uz jahtām, un bārs pie ūdens ar nelielu peldbaseinu. Bija plašas dušas ( gan bez siltā ūdens ) un liels peldbaseins, pie kura arī varēja iegādāties atspirdzinošus dzērienus un kokosriekstus. Šeit bija arī tenisa korti un neliela estrāde, kurā vienu vakaru notika jauniešu sacensību noslēguma pasākums ar sambas dejošanu. Bija arī burāšanas inventāra autoveikals, kurš katru dienu ieradās no veikala, kas atradās pilsētā. Sīkumi autoveikalā bija uz vietas, bet pārējo varēja pasūtīt pēc kataloga. Par visu šo servisu bija jāmaksā smieklīgi maz - tikai 6 USD par dienu, pie tam elektrība un ūdens bija par brīvu. Vienīgais trūkums bija tas, ka šeit nekur nevarēja uzpildīt degvielu. Bet viens kluba darbinieks, par nelielu atlīdzību, mums atveda degvielu kannās ar savu personīgo automašīnu, un palīdzēja to visu ar laiviņu atgādāt uz jahtas. Recifes jahtklubs mūs tiešām patīkami pārsteidza. Mēs šeit varējām labi atpūsties pēc ceļojuma pāri Atlantijas okeānam. Kā mēs vēlāk redzēsim, tad jahtklubi Brazīlijā ir patīkamas, labi apsargātas, kārtības, tīrības un bagātības saliņas uz vispārējā nabadzības, netīrības un pamestības fona
Praia.
Madeira.
Cabo Verde.
Rēcošie 40-tie.
Brazīlija.
Nākošā osta Brazīlijā mums ir Salvadora. Salvadorā ienākam naktī. Neko līdzīgu jahtklubam nevaram atrast un tādēļ izmetam enkuru pretī pilsētas centram. Gaismā atklājās, ka mēs stāvam 2 kabeļtauvu attālumā no diviem jahtklubiem. Mums tikai atliek izvēlēties, kurā piestāt. Kā vienmēr, mēs veicam izlūkošanas braucienu ar gumijas laiviņu. Izvēlamies lielāko klubu, jo tur ir redzama remonta zona, un mums vajadzētu izcelties no ūdens, lai notīrītu un nokrāsotu korpusa zemūdens daļu. Paziņojam klubā, ka vēlamies pie viņiem pastāvēt dažas dienas. No kluba mums pretī izbrauc gumijas laiviņa ar loci, lai aizvestu līdz stāvvietai visai sarežģītā kluba plostu labirintā. Krastā arī gaida divi vīri, lai paņemtu pretī galus. Klubs ir gluži jauns, liels un izveidots no dzelzsbetona pontoniem. Stāvēšana ir ar ahteri pie pontona. For a gali ir noenkuroti un nogremdēti bez bojām. Elektrība 220V 60Hz par brīvu. Ūdens pēc skaitītāja. Ir degvielas steķis. Degvielas cena ir 0,39 USD/litrs. Maksa par stāvēšanu klubā ir 24 USD/dienā. Remonta zonā, pacēlājs mūsu jahtai izrādījās par mazu, tikai 35 tonnas. Šajā klubā 90% no jahtām ir motorjahtas. Uzzinot, ka mums vajag notīrīt korpusu, pieteicās ūdenslīdēji. Šo darbu dara tēvs ar dēlu. Viņi tīra korpusus zem ūdens, ņemot par to samērā niecīgu maksu - 2,5 USD par jahtas garuma metru. Ūdenslīdēji strādā bez akvalanga. Elektriskais kompresors tiek nolikts krastā pie laivas un no tā aiziet gara šļauka jau ar reduktoru galā. Mūsu korpuss tika notīrīts divu stundu laikā. Klubs atrodas netālu no pilsētas centra, tādēļ tā sauszemes teritorija nav sevišķi liela. Šeit atrodas divi burāšanas veikali un viens pārtikas veikaliņš, kurā var iegādāties dzērienus un cigaretes. Veikaliņā ir arī neliels bārs. Dušas ir ļoti mazas, tikai divas kabīnes, bet jau ar silto ūdeni. Apsardze ir ļoti stingra. Redzēju, kā darba laika beigās tika pārbaudīts, vai visi vietējie strādnieki ir pametuši remontzonas teritoriju. Pēc tam zonā tika palaisti vairāki rotveileri.
Klubs ir jauns un sterils. Ja šeit nestāvētu divas jahtas no Dienvidāfrikas republikas, ar kuru komandām kopā tika pavadīti daži jauki vakari, tad šeit būtu garlaicīgi.
Salvadoras jahtklubs. Priekšplānā vietējās čarterjahtas.
Riodežaneiro - Brazīlijas galvaspilsēta. Sagaidām, ka šeit jau nu būs ļoti eleganti klubi. Bet… Riodežaneiro jahtklubs ir ļoti sekls līcis, kur visas jahtas stāv uz enkurbojām. No šī kluba mēs atsakāmies un izvēlamies otru - Marina Gloria. Šis klubs atrodas pašā pilsētas centrā, izvietojies mākslīgā līcī, kas ir izveidots uzberot jaunus krastus. Dziļums līcī ir 3 - 5 m. Jahtas stāv, kā pie mums, ar ahteri pie krasta un foru uz bojas. Daudzas jahtas stāv arī uz enkurbojām līča vidū. Par stāvēšanu uz bojas nav jāmaksā un to izmantoja arī mūsu katamarāns Kaupo. Viesu pieņemšanas steķis ir līča pašā galā. Ja mēs nebūtu nakuši iekšā kopā ar kādu vietējo jahtu, kura mums norādīja ceļu uz šo steķi, tad mēs naktī šai labirintā to nebūtu pamanījuši. Šai vēlā vakara stundā mūs neviens vairs nesagaida. Klubā ir atvērts tikai restorāns, kuru mēs arī apmeklējam. Pēc restorāna cenām, jūtams, ka mēs esam galvaspilsētā. Cenas ir četras reizes augstākas. No rīta mums ierāda boju Nr.6. Krastmala nav vertikāla, bet uzkrāmēta no betona klučiem. No krasta, pāri klučiem ir uzbūvētas apmēram 4 metrus garas laipas. Mūsu iegrime ir par dziļu, lai pieietu tik tuvu krastam. Nākas mums izmantot savu trapu, lai savienotu jahtu ar laipu. Problēmas rada tas, ka šeit nāk iekšā okeāna vilnis. Tas nav vilnis kā tāds, bet ūdens līmenis visu laiku cilājas un jahtas nepārtraukti staigā. Tādēļ mūsu traps pret laipas galu trāpa tikai dažreiz un nokāpšana prasa zināmu meistarību. Četru dienu stāvēšanas laikā, mēs paspējām salocīt savu trapu un nolauzt laipai margas. Ūdenī gan neviens neiekrita.
Šinī klubā ir četri burāšanas un motoru daļu veikali, kā arī viens ūdenslīdēju veikals un pārtikas veikals. Bez lepnā restorāna "Baracuda", kuru mēs apmeklējām vakar, ir arī samērā demokrātisks restorāniņš, kur var paēst pusdienas par saprātīgu cenu. Šeit nav baseina un tenisa kortu, bet tūliņ aiz kluba sētas ir pludmale un parks ar daudziem sporta laukumiem. Kā jau Brazīlijā, šeit dominē futbols un volejbols, kas šais laukumos tiek spēlēts nepārtraukti un cauru dienu. Pludmalē peldēties gan nav ieteicams dēļ ūdens ķīmiskā piesārņojuma. 2002.gadā šeit piestās Volvo Race jahtas. Izņemot sacensību biroju, nekāda cita gatavošanās šim pasākumam nav jūtama. Manuprāt tieši pati piestātne nav gatava uzņemt kādas 20 lielas jahtas un prasās pēc rekonstrukcijas. Elektrība un ūdens šeit ir par brīvu. Klubā ir arī degvielas steķis, kura pakalpojumus mēs šoreiz neizmantojām. Maksa par stāvēšanu ir 26 USD par dienu. Brazīlijas jahtklubos vēl ir jāuzmanās no tarakāniem. Praktiski gan nav iespējams izvairīties no šo nelūgto viesu nokļūšanas uz borta. Tarakāni bariem skraida pa silto asfaltu. Tarakāni ir visos veikalos. Vienīgais, ko varu ieteikt ir veikalā kopā ar tarakāniem iegādāties arī tarakānu indi, kas arī ir visos veikalos.
Stāvēšana pie Rio jahtkluba dīvainajiem steķiem
Rio jahtklubs no putna lidojuma.
Santosa ir lielākā Brazīlijas osta un šeit ir arī lielākais Brazīlijas jahtklubs. Šeit bāzējas visas slavenākās braziļu sacīkšu jahtas. Šeit tiek būvētas arī megajahtas. Vienu šādu jahtu, tikko nolaistu ūdenī, mums bija izdevība arī apskatīt. Bet tagad par pašu klubu.
Klubs ir ļoti liels. Šeit ir četri baseini. Pie ieejas klubā ir dežuranta mājiņa un viesu pieņemšanas steķis. Ienākot klubā, jahta uzreiz piestāj pie šī steķa, kur dežurants pieņem galus. Kad ir nokārtotas formalitātes, tad tiek ierādīta vieta. Mūsu gadījumā, mēs paliekam tepat, jo klubs ir samērā sekls un mums šeit ir labākā vieta. Šeit var piestāt vismaz četras jahtas un tādēļ mēs šeit nevienu netraucējam. Piedevām vēl šeit ir agrs pavasaris un sezona nav sākusies. Mēs esam pagaidām vienīgie viesi šajā klubā. Patīkams pārsteigums ir tas, ka šajā klubā, pirmajā nedēļā, stāvēšana ir par brīvu. Šajā klubā ir interesanti ierīkotas vietējo jahtu stāvvietas. Gribu uzreiz paskaidrot, ka šeit arī pārsvarā stāv motorjahtas. Tādēļ dziļums klubā ir ap 2,5 m. Gar krastu ar zemu sētiņu ir norobežota josla 5 m platumā. Sētiņas augstums ir 1 m. Katrai jahtai ir atvēlēta 7 m gara krasta josla. Stāvvietas savstarpēji ir atdalītas ar tādu pašu sētiņu. Tātad katrai jahtai krastā ir 5 x 7 m norobežota teritorija, kur nepiederoši cilvēki neiet iekšā. Vārtiņi gan nav aizslēgti, bet bez saimnieka atļaujas nav pieņemts ieiet šajā teritorijā. Iekšā ir no ķieģeļiem uzmūrēta tāda kā kumode. Augšā ir darba virsma un iekšā ir četri skapīši, kur glabāt instrumentus un makšķerēšanas piederumus.
Makšķerēšana okeānā šeit ir populārākais atpūtas veids.
Katrai vietai ir savs elektrības un ūdens pievads. Elektrība ir ar skaitītāju, bet ūdens par brīvu. Visa šī teritorija ir izkrāsota baltā krāsā un tiek uzturēta ļoti tīra. Dažiem pat uz betona ir noklāts balts paklājs un stūros stāv puķupodi ar nelielām palmām. Bieži šajās sētiņās glabājas piepūšamās laivas un ūdens motocikli. Pati plakne ir ar slīpumu uz ūdens pusi. Līdz ar to lietus šeit arī palīdz uzturēt tīrību. Jāatzīmē, ka skats uz šādu baltu tīru piestātni ir ļoti patīkams.
Tiem, kuri kaut ko zina par Brazīliju, var rasties jautājums, kā tas var būt valstī, kur ir ļoti slikta kriminogēnā situācija, un kura ir slavena ar zagļiem, pirātiem un laupītājiem, kas laupa tūristus arī gaišā dienas laikā. Slavenākais pasaules burātājs - Pīters Bleiks - tika nošauts uz savas jahtas Amazones grīvā pie Makapas ostas 2001. g 6. decembrī. Tika paņemti komandas rokas pulksteņi un piepūšamās laivas piekaramais motors. Jahtklubi šeit ir labi apsargātas jaukas oāzes uz vispārējā nabadzības un netīrības fona. Tas tiek nodrošināts ar daudzskaitlīgu bruņotu apsardzi. Viss apsardzes dienests ir radioficēts. Apsardzes vīri arī dienā staigā pa kluba teritoriju un var pienākt klāt un pajautāt, kas jūs esat un kur stāv jūsu jahta. Ziņas uzreiz tiek pārbaudītas pa rāciju sazinoties ar kluba sekretariātu. Ja gadās atgriezties uz jahtas naktī, kas gan nav ieteicams, sargs, jums tuvojoties vārtiem, vispirms izvilks pistoli no maksts, to uzvilks un tikai tad sāks sarunu. Pēc tam viens vīrs jūs pavadīs līdz jahtai, jo pa teritoriju skraida suņi. Dažos klubos apsardze vadā suņus pavadās. Nekad nevajag mēģināt saīsināt ceļu un kāpt pāri žogam. Šeit nav pieņemts raidīt brīdinājuma šāvienus gaisā.
Daudziem varbūt liksies, ka ir grūti dzīvot pie tādas kārtības. Bet, ticiet man, ka atgriežoties no pilsētas vai pludmales, ir ļoti patīkami ienākt šajā apsargātajā drošības oāzē.
Šeit klubā ir ļoti daudz strādnieku. Parasti uz katras jahtas ir profesionāls matrozis. Jā, tas tiešām ir matrozis, jo kapteinis biežāk ir pats īpašnieks. Uz lielajām jahtām parasti ir arī profesionāls kapteinis. Jahtas katru dienu tiek mazgātas, kaut arī nav atgājušas no piestātnes. Mazgāšana un tīrīšana ir galvenā profesionālās komandas nodarbošanās, jo visu speciālo apkopi veic servisa firmas. Parasti kapteinim ir visas pilnvaras darīt visu, kas nepieciešams, lai jahta vienmēr būtu gatava iziet okeānā. Īpašnieks apmaksā rēķinus.
Te man kāds profesionālis stāstīja, kā ir jāizvēlas saimnieks. Kad jūs pirmo reizi ar saimnieku apskatāt jahtu, tad palūdziet viņam 100 dolārus. Ja viņam nav kabatā 100 dolāru, tad neejiet strādāt pie viņa. Ja viņš jums iedod 100 dolārus, tad iemetiet tos tualetes podā un izpumpējiet ārā. Ja viņš prasa, kāpēc tā, tad neejiet pie viņa strādāt, jo viņš vēl nesaprot, ka jahta ir caurums ūdenī, kurā var iegrūst bezgalīgi daudz naudas.
Otrs variants ir, kad kāds gatavojas iegādāties savu pirmo jahtu un jums, kā konsultantam jautā, cik izmaksās jahtas uzturēšana sezonā. Atbildiet viņam, ka viņš vēl nav gatavs iegādāties jahtu, ja viņu interesē šādi sikumi.
Darba spēka šeit netrūkst. Klubā strādā daudz strādnieku. Nepārtraukti tiek uzkopta kluba teritorija un telpas. Tiek slaucīts asfalts un grābtas lapas apstādījumos. Tropu joslā lapas no kokiem birst nepārtraukti. Nesot no jahtas atkritumu maisu, reti kad to var aiznest līdz tvertnei, jo piesteidzas kāds no apkopējiem un atņem jums to. Arī kluba veikalā, tikko ir paņemta pirmā prece no plaukta, tā piebrauc veikala kalpotājs ar ratiņiem un visu laiku braukā jums līdzi. Parasti tā ir jauna meitene. Viņai var prasīt arī konsultācijas par dažādiem nezināmiem pārtikas produktiem. Viņa jums gari un plaši visu izstāstīs, protams portugāļu valodā. Bet no līdzīgiem produktiem, viņa nemaldīgi ieteiks jums to labāko un arī dārgāko. Neskatoties uz šo kalpotāju daudzumu, viss šeit notiek lēni un nesteidzīgi Vietējie jau paši smejas, ka ir piecas minūtes un ir brazīliešu piecas minūtes. Veikalā čeka izrakstīšana parasti aizņem 15 minūtes.
Restorānā jūs sagaidīs jau pie durvīm, laipni nosēdinās pie galdiņa, un tad varēsiet gaidīt vismaz stundu, kamēr atnesīs pasūtīto un vēl ilgāk, kamēr varēsiet samaksāt. Sarunājot, kādu darbu noteiktā laikā, pilnīgi skaidrs ir tas, ka šajā laikā nekas nenotiks. Man bija sarunāta jahtas apskate pēc pusdienas plkst.17. Vīrs ieradās nākošā dienā plkst.11 it kā nekas nebūtu noticis.
Atgriežoties pie kluba iekārtojuma - šeit ir vēl divi baseini, liels un mazs bērniem, plašas dušas, veļas mazgātava, bārs un restorāns. Ir diezgan liela remonta zona, bet izcelt var tikai mazas jahtas, līdz 10 m garumā. Lielāku jahtu remontam, šeit ir speciāla verfte, uz kuru dodamies arī mēs, lai izceltu jahtu no ūdens, nokrāsotu zemūdens daļu un apskatītu dzenskrūvi, kuras troksnis pie slodzes neliek mums mieru.
Recife
Salvadora
Rio.
Santosa.
Kādu pusjūdzi uz okeāna pusi, kanālā ietek mazā Rio de Meio. Šeit mēs arī griežam iekšā uz Centro Industrial Naval do Guaruja - saīsinājumā - CING. Upīte ir padziļināta un tās krasti iztaisnoti drīzāk atgādina kanālu. Kanālam ir vairāki atzari, kuros redzami daži privāti jahtklubi. Mums jāiet pa kanālu gandrīz līdz galam, kur arī ir jau redzams slips un paliela teritorija zem jumta - remonta zona. Mūs sagaida vairāki strādnieki, kuri šoreiz gan nemāk pat galu krastā uzsiet. Šeit arī ir neliels klubiņš, kurā mēs arī piestājam, jo mums jāgaida līdz rītdienai. Jāgaida divu iemeslu dēļ - pirmkārt nav vēl gatavs skraberis mūsu jahtai, otrkārt tikai rīt plkst.10 būs pietiekoši augsts ūdens, lai mēs varētu uzbraukt uz ratiem. Tagad arī ir laiks aprakstīt, cik samērā vienkārši ir izveidota vieta dažādu ķīļjahtu un motorjahtu izcelšanai no ūdens.
Slips - tā ir ar betona plāksnēm izlikta slīpa plakne, kas iestiepjas pietiekoši tālu ūdenī - bez sliedēm. No H profila ir sametinātas vairākas platformas, gan lielākas, gan mazākas. Visām platformām stūros var pieskrūvēt standarta ratiņus, kuri ir unificēti un samontēti no elektrokaru riteņiem ar pildītām gumijas riepām. Platforma ar pieskrūvētiem ratiņiem nepārsniedz 0,5 m augstumu. Vadoties no jahtas rasējuma, uz platformas tiek uzmetināts skraberis no unificētām detaļām ar skrūvju domkratiem. Iepriekšējās konstrukcijas noņemšana un jaunas sametināšana neprasa vairāk par vienu dienu. Tālāk viss ir vienkārši. Pie platformas piekabina četrkārtīgu bloku un to iestumj ūdenī. Jahta uziet uz skrabera. Ūdenslīdējs zem ūdens pieskrūvē domkratu skrūves pec korpusa formas un platforma ar elektriskās viņčas palīdzību tiek vilkta ārā no ūdens. Ja jahtai ir nepieciešams lielāks remonts, tad pēc izvilkšanas no ūdens, ar domkratu paceļ katru platformas stūri un sagriež ratiņus par 90' un platformu aizstumj uz sāniem, atbrīvojot atkal vietu pie slipa. Kad platforma ir vietā, tad ratiņus noņem un platformu atstāj uz čokiem. Ratiņi ir atbrīvojušies nākošai operācijai.
Šinī verftē bija četras dažāda lieluma platformas. Visa remonta zonas teritorija ir noklāta ar betona plāksnēm, lai varētu izturēt lielu svaru. Jahtas izcelšanas process nav lēts. Par mūsu jahtas izcelšanu mums no sākuma uzprasīja 1800 USD. Bet, kā jau dienvidos, šeit ir iespējams kaulēties, un tas pat ir jādara, lai tevi neuzskatītu par muļķi. Pēc stundas mēs vienojāmies par 1300 USD plus 130 USD par katru dienu. Par katra atsevišķa darba samaksu ir jāvienojas atsevišķi. Pat par tādu standarta lietu, kā korpusa nomazgāšana. Visi saka, ka vispirms visu vajag apskatīties un tikai tad var runāt. Katrā gadījumā jahtas izcelšana Brazīlijā ir dārgāka, kā Eiropā, jo tur mums prasīja 1000 USD par mūsu jahtas izcelšanu. Darbaspēks gan šeit ir lētāks un vairāk. Vienmēr var izvēlēties to kurš prasa mazāk. Cena tiek uzturēta ar to, ka šī ir vienīgā vieta ne tikai Santosā, bet visā Brazīlijā, kurā var izcelt no ūdens lielas jahtas. Vēl pie izdevības gribas atgādināt katram jahtas kapteinim, ka noteikti ir jāvadā līdzi jahtas rasējumi. Jau iepriekš labi ir sagatavot kopijas vairākos eksemplāros. Bez rasējuma neviens uzņēmums necels ārā lielu jahtu. Ja ir runa par izcelšanu, tad pirmais, ko prasa ir jahtas rasējums. Ja tā nav tad saruna beidzas. Bez rasējuma var izcelt nelielas jahtiņas ar pacēlāju (līdz 10 t).
Tagad atgriežamies pie pašas izcelšanas procedūras, kas dienvidnieku mentalitātes dēļ nemaz nav tik vienkārša. Noliktajā stundā, kad būtu jau jāiet uz slipu, ierodas verftes menedžeris Batata (nav zināms vai tas bija viņa īstais vārds, vai iesauka, bet citādi viņu neviens cits nedēvēja un tas nozīmē latviski - kartupelis) un teica, ka vajadzēs dažas stundas uzgaidīt, kamēr pabeigs mūsu skraberi, un vēl jāpabeidz krāsot viena jahta. Turpmāk, līdz plkst.14. mūsu izcelšanu atlika katru stundu. Vismaz Batata ieradās ik pēc stundas un laipni informēja par lietu norisi. Ticamības moments šai informācijai gan bija visai mazs. Beidzot plkst.14. sākās pats process. Platforma tika ievilkta ūdenī. Spriežot pēc visa, tā neaizgāja kādus trīs metrus līdz galam. Trose tika paraustīta un tālāk tam netika pievērsta nekāda uzmanība. Tad tika mēģināts jahtu uzvilkt uz platformas. Uz platformas uzgāja tikai pats ķīļa priekšgals, ne vairāk kā 2 m. Tad zem ūdens aizgāja ūdenslīdējs, bet krastā notika diskusijas. Mēs, starp citu atradāmies uz jahtas klāja un tādēļ procesu iespaidot nevarējām. Tad mēs vērsām sapulcējušos uzmanību uz to, ka ūdens līmenis ir sācis kristies un ir laiks novilkt jahtu no platformas, lai viņa tur nepaliktu līdz nākošam paisumam. Nākošais paisums būs rīt plkst.13.37. un līmenis būs par 10 cm augstāks, kā šodien. Šodien pats augstākai līmenis jau vispār tika nokavēts. Mēs uzstājām, ka ir jāatrod vēl kāds risinājums, jo spriežot pēc ūdenslīdēja žestiem, mums pietrūkst kādi 30 cm., bet nevar saprast, kur. Kā vēlāk izrādīsies, tad ūdenslīdējam bija taisnība, bet tikai neviens viņu pašlaik neklausa. Parādījās pats verftes īpašnieks Paulo. Viņš atgādināja, ka platformai ratiņus var ieskrūvēt iekspusē starp šveleriem un tad platforma nolaižas par 30 cm zemāk. Noteikti, ka to zināja arī strādnieki, tikai iedzimtais slinkums neieteica viņiem to atcerēties. Pulkstenis rādīja jau darba laika beigas, bet kaut kā mums tomēr izdevās Batatu pierunāt, lai strādnieki pārskrūvē ratus tagad. Pēc trim stundām tas jau bija izdarīts. Mēs tai pat laikā arī darījām kaut ko lietas labā un noņēmām no jahtas enkuru un 100 m enkurķēdes. Izpumpējām visus tankus izņemot degvielas. Rezultātā pacēlāmies par 8 cm.
Nākošajā dienā, ceturtdienā, izcelšanas mēģinājums sākās jau plkst.12, lai noteikti nenokavētu pašu augstāko līmeni. Bet daba bija izlēmusi citādāk. Stiprā austrumu vēja ietekmē, šodien paisums ir par 20 cm zemāks, kā tam ir jābūt. Bet ņemot vērā vakardienas pūliņus, mēs tomēr uz platformas tikām jau līdz pusei. Ūdens līmenis sāka strauji kristies un mums ar steigu vajadzēja vilkties nost no platformas. To mēs pēdējā brīdī varējām izdarīt tikai ar traktora palīdzību. Atkal viss tiek atlikts uz nākošo dienu, bet jau ar piebildi, ja paisums to atļaus. Pie mums pienāca vācietis Jurgens no jahtas, kas šeit stāv ārā un remontējas. Viņš mierinoši teica, ka viņa jahtu ir cēluši ārā četras dienas. Viņš bija ieplānojis divu mēnešu ilgu remontu, bet pirms dažām dienām bija sācies jau piektais mēnesis. Tad mēs vēl nespējām iedomāties, ka ar mums , kas grib šeit pavadīt tikai četras dienas notiks kaut kas līdzīgs. Piektdien paisums atkal nebija pietiekoši augsts. Šeit jāpiebilst, ka paisumi - bēgumi te ir neizteikti un tādēļ tos stipri ietekmē vēji. Sestdien un svētdien šeit neviens nestrādā arī par atsevišķu samaksu. Tātad visa cerība uz pirmdienu. Un tā lūk jau viena nedēļa šeit ir pavadīta. Tgad visa cerība ir uz pirmdienu, kad arī līmenim jābūt gandrīz vai visaugstākajam. Pirmdien sākam laicīgi, jau pirms maksimālā līmeņa sasniegšanas. Rati tiek ievilkti ūdenī un jahta uzvilkta uz skrabera. Jahtu uzvilka šķībi, jo te nav neviena, kas īsti komandētu. Viss notiek ar lieliem starplaikiem, kad strādnieki liekas gaida, lai viņiem palīdz kādi augstāki spēki. Beigās jahta tomēr tiek iztaisnota un nobalstīta. Sākas ratu izvilkšana no ūdens. Viens no strādniekiem aizmirst palaist vaļā galu ar ko jahta ir atsieta pie krasta un rezultātā platforma tiek izvilkta no jahtas apakšas. Ūdens sāk atkal kristies un atkal viss ir nokavēts. Meistars pasaka, ka tik lielu jahtu viņš izcelt nevar (strādnieku vaina netiek atzīta). Mēs esam zaudējuši sešas dienas un vairāk negribam gaidīt. Rīt ejam prom. Beigās visu mierīgi pārspriedām un nolēmām rīt mēģināt vēl pēdējo reizi. Atnāca arī Paulo un teica, lai neklausot meistaru, rīt būs vēl augstāks ūdens un tad viss būs kārtībā. Te laikam nostrādāja tas, ka Santosas avīzē bija ievietots raksts par mūsu ceļojumu, kurā teikts, ka mēs remontējamies CING. Vakrā mēs ar izbrīnu redzam, ka strādnieki sāk pārtaisīt skraberi. Viņi nogriež skraberim 30 cm no augstuma. Tagad arī kļuva skaidrs, par ko runājā ūdenslīdējs. Skraberis ir par 30 cm par augstu un tādēļ arī jahta neiet virsū. Bet strādniekiem negribējās atzīt savu kļūdu un arī pārtaisīt ne. Viņi lika visas cerības uz ūdens līmeni. Nākošā dienā viss atkal sākas no jauna. Tagad gan strādnieki strādā ar lielāku entuziasmu. Liekas, ka Paulo būs šo to pārrunājis ar Batatu, un tas savukārt ar strādniekiem. Par citu attieksmi liecina arī tas, ka pats Paulo šodien vēro darbu norisi. Šodien, kaut gan ūdens nebija augstāks, kā vakar, jahta brīvi uzgāja uz skrabera un varēja tam arī pāriet pāri. Tātad apstiprinājās ūdenslīdēja teiktais, ka jahta atsitas pret skrabera galu. Redzams, ka šeit visam ir jāseko līdzi. Mēs gan pat gribēdami nevarējām nekam izsekot, jo nekad nebijām redzējuši savas jahtas zemūdens daļu pat uz fotogrāfijas. Šī iemesla dēļ mēs tagad zaudējām veselu nedēļu. Jahta no ūdens beidzot ir izcelta un var sākties darbi.
Aprakstīšu arī šo procesu, jo ar kaut ko līdzīgu var nākties sastapties katram. Jahta ir uz zemes, bet neko darīt vēl nevaram, jo stalažas ir citai firmai un par atsevišķu samaksu. Pēc garām pārrunām beidzot dabūjām stalažas, un laikam par brīvu. Lai darbi ietu ātrāk uz priekšu, gribam lai mums nomazgā zemūdens daļu. Pirmie strādnieki paprasa par to 400 USD. Labi, ka mums ir nodibinājies labs kontakts ar vācieti, kurš šeit jau remontējas četrus mēnešus. Viņš mums norāda īstos cilvēkus, kuri šo darbu izdara par 100 USD. Paši pa to laiku ņemam jau nost dzenskrūvi un velkam ārā vārpstu. Diemžēl secinām, ka mums vajag mainīt gan buksi, gan vārpstu. Sākas atkal lielās pārrunas. Meklējam, kas mums to varētu lētāk un galvenais ātrāk izdarīt. Viens meistars mums paziņo, ka materiāls vārpstai nav dabūjams ne Santosā, ne Riodežaneiro. To vajadzētu pasūtīt bezmaz vai no ASV, un tad tas pienāktu pēc nedēļas, bet varbūt, ka pēc divām. Bet viņi iesaka pārtaisīt veco vārpstu. To varētu pārgriezt uz pusēm, apgriezt gabalus riņķī un savienot. To varot izdarīt četru dienu laikā un tas maksās 2000 USD. Mēs jau gandrīz piekritām, kad pie mums pienāca Jurgens ar vēl vienu vācieti, kurš šeit strādā. Viņš saka, ka materiāls nav problēma. To var dabūt trijās dienās un vārpstas izgatavošana maksās 750 USD. Jautājumu nav . Ņemam. Pēc šīm sarunām es sapratu, ka šeit eksistē tādi kā paziņu loki. Ja runājam ar kādu meistaru, tad viņš sazvanās ar noteiktām firmām, kuras viņš pazīst. Ja viņš paziņo, ka materiāls nav dabūjams visā valstī, tad īstenībā, to nevar dabū viņa paziņu lokā. Tādēl nevajag uzreiz noticēt, bet runāt ar citiem meistariem. Tas pats attiecas arī uz cenām. Dzīves līmenis Brazīlijā nav augsts. Vidējā alga ir 150 USD mēnesī. 300 USD mēnesī jau skaitās ļoti laba alga. Tas jāpatur vērā runājot par darba izcenojumiem. Meistari, redzot, ka esat ārzemnieks (ingless), nekautrēsies uzprasīt pat 4x lielāku samaksu. Ja jūs, domādams, ka esat bezizejas situācijā, to samaksāsiet, tad par jums tikai pasmiesies. Reizēm jau viņi varētu šo naudu arī dabūt, bet te traucē iedzimtais neizdarīgums. Ja mums šeit ir jāslaistās apkārt veselu nedēļu, kamēr ar mūsu jahtu neko nedara, tad dabīgi, ka mēs esam sapazinušies ar cilvēkiem un ievākuši informāciju par lietu īsto stāvokli. Un vēl, ja gribat ietaupīt naudu, tad nevajag visus darbus uzticēt verftes meistaram. Šeit verftei ir tikai viena brigāde, kura nodarbojas ar jahtu izcelšanu, mazgāšanu un krāsošanu. Ja vajag remontēt dzinēju, tad meistars runās ar dzinēju servisa firmu, kuras pārstāvis īrē šeit telpas. Darbs tiks padarīts tas pats un tai pašā laikā, bet meistars par to paņems savus 10%. Vajag pašam atrast nepieciešamās firmas pārstāvi un vienoties par darbu. Šeit verftē, darbojas daudzu firmu pārstāvji un daudzas mazas brigādes, kuras veic dažādus darbus. Mums, izprast šo sistēmu un sarunāt dažādas lietas, palīdzēja divi Brazīlijas latvieši. Haraldo Zariņš ir pensionēts zvejas kuģa kapteinis, kura dēls tagad strādā par kapteini uz vienas no lielākajām Santosas motorjahtām. Eduardo Stradulis strādā par elektroniķi tajā pašā Santosas jahtklubā. Viņi labi pārzina vietējo darba stilu un arī saprot, ka mēs gribam remontu veikt pēc iespējas ātrāk. Viņi paši jau faktiski ir brazīlieši un ar viņiem jau arī pa laikam bija grūti sarunāt ko konkrētu. Tomēr viņi mums ļoti daudz palīdzēja un pilnīgi nesavtīgi. Es parasti lūdzu Haraldo zvanīt uz visām man vajadzīgajām firmām. Pašam zvanīt ir bezjēdzīgi, jo šeit praktiski neviens nerunā angliski. Un regulāri ir nepieciešams atgādināt par savu esamību, jo citādi par tavām vajadzībām vienkārši aizmirsīs. Bet pēc katras šādas zvanu tūres, darbi nedaudz pavirzās uz priekšu. Un jācīnās mums ir šeit pat, jo nekur citur nebūs labāk. Daudzās ostās vispār nevar izcelt mūsu lieluma jahtu. Argentīnā un Čīlē strādā tāpat, tikai cenas tur ir daudz augstākas. Tātad tikai pacietību un neatlaidību un lēnām ir redzamas jau remonta beigas. Beidzot pienāk laiks, kad mēs jau sākam traucēt verfti, jo ir jālaiž ūdeni viena izremontēta motorjahta. Tagad jau Paulo sāk skubināt firmas, kas darbojas ar mūsu jahtu. Tādēļ ir cerības remontu beigt jau nedēļas beigās. Kā nekā ir pagājis jau mēnesis. Bet Brazīlija iztur savu stilu līdz galam. Vārpsta jau ir kārtībā, bet tiek atvesta nepareiza bukse. Bukse steidzīgi ar motokurjeru tiek apmainīta, bet arī tā mums neder. Otru buksi vismaz var apvirpot. Kopā ar meistaru izlemjam tā arī darīt, jo iespējams, ka mūsu bukse ir nestandarta un tādu nevarēs atrast. Bet ir jau atkal piektdienas vakars un viss tiek atlikts uz pirmdienu
Pēc tā, ko es te stāstu, nevajag domāt, ka šeit notiek nepārtraukta cīņa ar meistariem un firmām. Nē. Brazīlieši, pēc dabas ir ļoti jauki cilvēki. Gandrīz katrs angliski zina vārdus - "My friend". Saruna ar Batatu katru rītu sākas ar uzsitienu uz pleca un "My friend" viss būs "OK". Darbs, kaut lēnām, bet virzās uz priekšu. Brazīlija ir jauka zeme. Kādēļ jums tā jāsteidzas. Sestdienas vakarā Batata rīko Latvijas - Brazīlijas draudzības vakaru. Piedalās Paulo, daži meistari un strādnieki, jahtu kapteiņi un arī Haraldo un Eduardo.Galds ir izgreznots ar Latvijas un Brazīlijas karogiem. Cepam gaļu, dzeram alu, runājam par darbu un par dzīvi te un pie mums. Uz brazīliešiem nav iespējams dusmoties. Un kādēļ to darīt, ja šo sistēmu mainīt nevar. Pirmdien ar nelieliem pārpratumiem un virpotāja mācīšanu izdodas dabūt buksi vajadzīgajos izmēros. Sākam montēt visu kopā. Batata stāv burtiski aiz muguras un steidzina, jo pēc pusdienas ir augsts ūdens. Stundu pirms noliktā laika esam visu beiguši. Varam iet ūdenī.
Sākas mūsu nolaišana ūdenī. Ceļot platformu nost no čokiem, krīt domkrats. Jahta tikai brīnumainā kārtā neapgāžas. Trieciens bija tik liels, ka no pieciem balstiem katrā pusē izkrīt, kreisajā pusē viens balsts, labajā - divi. Jahta sašūpojas pamatīgi. Svars tomēr 50t. Es tai brīdī biju uz klāja un gāju gar bortu. Laimīgā kārtā atrados blakus vantīm un bija kur pieķerties. Krist no 6m augstuma uz asfalta nav patīkami. Strādnieki, kā sienāži izlēca no jahtas apakšas. Kad viss nomierinājās, pēc jahtas un skrabera apskates, likās, ka darbu var turpināt. Mūs ielaida ūdenī un platforma sāka iet ārā no ūdens. Pēkšņi no apakšas mans bocmanis Aldis ziņo, ka motorrūmē nāk iekšā ūdens. Ātri metamies meklēt, kur tek. Atrodam. Ūdens nāk no kreisās kajītes kojas apakšas. Neko vairāk pagaidām noskaidrot nevar. Lecu ārā un saucu no jahtas, lai ved atpakaļ ūdenī platformu, jo man jātiek uz skrabera. Mani nesaprot un jautā ar ko es neesmu apmierināts. To, ka es neesmu apmierināts, laikam var redzēt. Saucu Oskaram, lai gādā laivu pie borta un noceļ mani krastā. Kamēr Aldis uzstāda avārijas sūkni, es jau esmu krastā. Cenšos ieskaidrot Batatam, ka mēs ejam uz grunti. Tikai tad, kad viņam parādu, ka pa kajītes logu parādās šļauka un sāk pumpēt ārā ūdeni, viņš saprot, ka lieta ir nopietna. Vai man tiešām vajag atpakaļ uz skrabera? Jā, saku, es celšos atkal ārā un pārbaudīšu visu korpusu, jo ir plaisa pēc trieciena. Beidzot visi sāk kustēties. Ūdenslīdējs jau ir ūdenī. Viņš vispār ir visprātīgākais šajā kompānijā, tikai viņu nez kāpēc neuzklausa.
Kad jahta atkal tika izvilkta no ūdens, caurums uzreiz bija redzams. Kreisajā bortā otrais balsts no priekšas, trieciena laikā bija sašķiebies un izspiedis bortā V veida plaisu. Pirms tam to nevarēja pamanīt, jo pats balsts atradās priekšā. Mēs atkal ķeramies pie darba. Cements mums ir līdzi. Izkaļam bojāto vietu un jau pēc dažām stundām caurums ir aizbetonēts. Batata mūs jau nākošā dienā grib atkal dabūt ūdenī, nesaprotot, ka betonam tagad ir jācietē vairākas dienas un tikai tad varēs likt virsū dekoratīvo slāni. Tātad remonts atkal uz nedēļu. Mani pārsteidza tas, ka Batata neatzina savu strādnieku vainu pie jahtas bojājuma. Labi, ka atbrauca Haraldo un mēs varējām iet runāt ar Paulo. Viņam izdevās visu paskaidrot un viņš pilnībā atzina verftes vainu. Tika izsaukts Batata un doti norādījumi visādi mums palīdzēt. Tika piedāvāti gan materiāli, gan strādnieki. No strādniekiem es atteicos. Nākošā dienā pie mums atnāca daudzi vietējie burātāji, lai apskatītu bojājumu un izteiktu līdzjūtību. Viens kapteinis pat uzdāvināja 2kg speciālus poliestera sveķus, kuri ātri cietē arī zem ūdens. Remonts mums raiti gāja uz priekšu, jo viss bija pašu rokās, un pēc piecām dienām bijām gatavi iešanai ūdenī. Šoreiz ar mūsu jahtu apgājās, kā ar jēlu olu. Nolaišana notika pat par daudz lēni. Nenolaižot jahtu līdz galam, ūdenslīdējs zem ūdens atskrūvēja balstus. Bet nelaime, ka no šī punkta vairs platformu nevarēja pa dubļiem iekustināt. Tāpat bija jāpavelk ārā un atkal jālaiž atpakaļ ar ieskrējienu. Iegājām ūdenī normāli. Pēc brīža atkal sauciens no rūmes, ka atkal nāk iekšā ūdens. Jau domās izspēlēju visus iespējamos variantus, jo uz skrabera tikt vairs nevar. Ūdens jau ir nokrities. Bet šoreiz tā bija viltus trauksme, jo ūdens nāca iekšā caur neaizvērto atsāļotāja kingstonu. Tātad šoreiz viss atkal kārtībā. Atkal esam neatkarīgi. Tā tomēr ir lieliska sajūta. Neskatoties uz visu notikušo, mums piestāda fantastisku rēķinu par stāvēšanu. Mums arī tas ir apnicis un mēs piestādam savu pretenziju par nodarītiem zaudējumiem un aizkavēto ceļojumu. Paulo to uzņem mierīgi. Viņš tikai palūdz , lai atnāk Haraldo, jo runājot par naudu, viņš nepaļaujas uz savām angļu valodas zināšanām. Kopā ar Haraldo, kā tulku, notiek neliela apspriede, kuras rezultāts ir tieši tāds, kā mēs gaidījām. Abas puses noņem savas pretenzijas un neviens neko nemaksā. Mēs esam tikuši cauri ar iemaksāto avansu.
Varam doties tālāk. Ņemot degvielu, tanka īpašnieks mums uzdāvina 3l pašdarināta cukurniedru degvīna - pinga. Uz šiem cilvēkiem tiešām nevar apvainoties. Šķiramies, kā draugi. Haraldo mūs pavada ar visu ģimeni. Ilgās aizkavēšanās dēļ, mēs nevaram atļauties apmeklēt Montevideo un Buenosairesu. Tagad mēs ejam pa taisno uz 1100 jūdžu attālo Argentīnas ostu Mar del Platu.
Mar del Platas osta ir iekārtota tieši okeāna krastā, izbūvējot vienu garu molu slīpi no krasta un otru īsu molu - perpendikulāri krastam. Ostā jāieiet ejot paralēli krastam. Pie vēja virzieniem no okeāna puses mola galos varētu būt liels vilnis un ieiešana ostā praktiski neiespējama.
Mēs arī ostu sasniedzam pēc pamatīgas vētras. Vēja virziens gan bija nedaudz no SE sektora un garajam molam vajadzētu dot nelielu aizsegu. Lielā vilnī iet paralēli zemvēja krastam pusjūdzes attālumā nav sevišķi droši, bet ostā citādi nevar iekļūt, jo okeāns, kā garā mola pagarinājumu, ir uzskalojis pamatīgu sēkli. Tuvojoties ostai vējš pierimst. Trīs jūdžu attālumā no mola gala, sēkļa iespaidā, sāk pierimt arī vilnis. Paisuma - bēguma straumes griež ap sēkli virpuli. Starp moliem ir jāturas tuvāk krasta pusei. Jābūt ļoti uzmanīgiem, jo tieši starp moliem virpulis nes jahtu sāniski virsū labajam mola galam. Jahta tiek sagriezta par 30'.Uzdodam gāzi un esam jau drošībā. Jahtklubs atrodas apmēram ostas vidū, tās seklākajā daļā. Klubam ir it kā sava neliela ostiņa, ko veido divi moli. Tas tādēļ, ka ostas akvatorijā nāk reizēm iekšā okeāna vilnis. Klubā vienmēr ir mierīgi. Kluba molu galus savieno izgriežams gājēju tiltiņš. Tilts it kā aizslēdz ieeju klubā. Sargs dežūrē būdiņā uz mola gala, un kad redz tuvojamies jahtu, tad tiltu atver.
Mēs neriskējam iet iekšā uzreiz, kaut arī vārti tika atvērti, jo kartē ir uzrādīti samērā mazi dziļumi. Izmetam enkuru kluba priekšā un dodamies uz klubu ar laiviņu. No dežuranta uzzinam, ka klubā arī pie zema ūdens ir 3m dziļums garantēts. Klubs ir šaurs un pilns ar jahtām, tādēļ labāk ir apskatīt vietu iepriekš un izdomāt ieiešanas manevru. Kad ieejam klubā, sargs mūs jau sagaida ar savu laivu, lai palīdzētu jahtu iegrozīt vietā. Tiekam galā ar savu laiviņu. Šie manevri mums jau ir atstrādāti. Iestumjamies pie pontona sāniski ar bortu. Labi, ka varam stāvēt pie pontona, jo paisumi - bēgumi šeit ir ap 2m. Jahtklubs ir pilsētas sporta centra sastāvdaļa. Šeit ietilpst airēšanas klubs, peldbaseins, slidotava, tenisa klubs un golfa laukums. Golfa klubam ir sava atsevišķa ēka, bet teritorija ir kopēja. Palielā restorāna sienas grezno gan airēšanas, gan tenisa, gan burāšanas kausi. Kompleksa centrā ir bērnu rotaļu laukums ar pamatīgu kuģa mastu centrā un "vārnas ligzdu" masta galā. Teritorija ir skaisti apzaļumota. Tā nav sterila, bet atstāj ļoti kārtīgu iespaidu. Klubā redzējām daudz paštaisītu jahtu. Šeit jau buru jahtas dominē pār motorjahtām. Daudzi korpusi ir no tērauda, 30 - 45 pēdu gari. Var redzēt, ka viss ir pašu darināts, bet augstā līmenī. Visas jahtas ir ar izteikti augstiem virsūdens bortiem. Te jau parādās ārzemju jahtas, kuras tāpat, kā mēs, dodas uz dienvidiem. Tās pulcējas šeit, kā gājputni pirms sezonas. Mar del Plata ir patīkama vieta, kur iegriezties. Stāvēšana pirmo nedēļu ir bez maksas. Elektrība atkal ir 220V, 50Hz. Vienīgais trūkums ir tas, ka nav degvielas steķa. Pēc degvielas ir jāiet uz zvejas ostu. Pieiešana ir samērā grūta, jo abās pusēs stāv zvejas kuģi vairākos korpusos, atstājot tikai 30m platu vietu pie degvielas tanka. Krastmala, pat pie augsta ūdens, ir 3m augstumā un uzrāpties tur bez palīdzības ir ļoti grūti. Ja operators redz, ka kāds nāk klāt, tad viņš paņem galus, bet ja viņa nav, tad piestāt ir grūti. Degvielas cena ir augsta - 0,6 USD/l.
Pati interesantākā lieta šeit, zvejas ostā, protams ir jūras lauvas, jeb spāniski - lobosi. Loboss ir paliels dzīvnieks. Garums līdz 7m un svars līdz 3500kg. Zvejas ostā dzīvo vesela kolonija šo dzīvnieku. Viņi, ne tikai ziņkārīgi sagaida katru ostā ienākošo kuģi, bet zemākajās vietās rāpjas ārā no ūdens un gozējas saulītē uz asfalta. Par to lai pārāk daudz lobosu neizkāptu krastā rūpējas pāris suņu. Tomēr lielie tēviņi no šiem sargiem nemaz nebaidās. Viņi, starp citu ari rūc un rej līdzīgi suņiem. Varbūt, ka viņi tīri labi saprotas. Lobosu dēļ nav īsti droša operēšana ar gumijas laiviņu, jo daži ziņkārīgie grib pat ielūkoties pār bortu. Viņam pilnīgi nejauši apgāzt laiviņu protams ir nieks. Laimīgi tiekam ar visu galā un 5.decembrī atkal esam okeānā. Priekšā "rēcošie četrdesmitie".
Nākošā osta ir Puerto Madryn.
Osta Puerto Madryn atrodas pilnīgi noslēgtā līci Golfo Nuevo. Šeit nekad nav lielu viļņu, kaut gan līča garums ir 30 jūdzes. Ostas, kā tādas šeit nav. Šeit ir divi steķi. Vecais steķis ir 700m garš, metāla konstrukcija ar koka segumu. Viņš patreiz tiek remontēts. Jaunais steķis ir no betona konstrukcijām, 1500m garš, un tur nāk klāt kuģi. Jahtām tur pieiet nav atļauts. Pēc remonta ir paredzēts, ka pie vecā steķa būs arī jahtu stāvvieta. Pašlaik šeit netālu no vecā steķa ir ieliktas vairākas enkurbojas. Paisumu - bēgumu līmeņu starpība šeit ir 5m. Tādēļ uz bojas stāvēt pat ir ērtāk. Tomēr jahtu bez uzraudzības nevar atstāt, jo laiks mainās strauji, un vēja ātrums sasniedz 30 - 40 mezglus. Vietējais akvalangists mūs brīdināja, ka sevišķi uzticēties bojas ķēdei arī vairs nevar. Problēmas rodas ar degvielas uzņemšanu. Degviela ir jāved kannās ar gumijas laivu, jo pat ja izdodas saņemt atļauju piestāt pie steķa ar jahtu, tad degvielas cisternai, uzbraukt uz steķa, atļauja netiek dota. Shell benzīntankā strādā ļoti atsaucīgi cilvēki, kas ir ar mieru vadāt kannas no tanka līdz krastam ar savu mašīnu. Reizēm dzīvi interesantu šeit padara lobosi. Reiz, nākot no pilsētas, redzam, ka uz trepju vidējās platformas, kas ved no steķa pie ūdens, guļ pamatīgs lobosu tēviņš. Tāds tonnīgs gaļas blāķis aizņem visu platformu un paspraukties viņam garām nav iespējams. Neskatoties uz to, ka pēc nostāstiem viņi ir galēji miermīlīgi radījumi, negribas arī kaut kā mēģināt. Uz mūsu uzsaucieniem - škic un tiš - viņš tikai kaut ko norūca bet nekustējās. To redzēja, kāds vietējais jūrnieks no velkoņa un iznāca ārā, lai mūs pamācītu. Viņš ieteica uzsist lobosam pa dibenu ar karšu rulli, kas man bija rokā. Nogājām pabakstīt lobosu ar kartēm. Pēc pirmā uzsitiena loboss smagi nopūtās un no 2m augstuma ievēlās ūdenī, apliedams mūs ar augstu šļakatu mākoni. Dzeramais ūdens šeit ir vēl lielāka problēma par degvielu. Mēs mēģinājām lietot atsāļotāju, bet tik tuvu krastam ūdens ir pilns ar smiltīm. Atsāļotāja filtri aizsērēja pēc sešām stundām. Atlikām ūdens sagādi uz vēlāku laiku okeānā. Bet dzert šeit gribas ļoti, jo blakus esošā tuksneša iespaidā, gaisa mitrums ir tikai 30%. Golfo Nuevo ir dabas rezervāts, kurā mīt jūras lauvas, ziloņroņi, vaļi, orkas un pingvīni. Šo to var redzēt no jahtas klāja, bet skatīt pingvīnus ir jābrauc uz 200km attālo pingvīnu koloniju.
Centrā - Haraldo Zariņš. Kreisajā malā stāv viņa kundze un dēls - profesionāls jahtu kapteinis.
Patagonijas pingvīni.
